Diskusija "Mūžu dzīvo, mūžu mācies"

Diskusija par mūžizglītību, kurā piedalījās izglītības un zinātnes ministre, Saeimas deputāti un Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja.

Diskusija publicēta Latvijas Avīzē 2008.gada 29.aprīlī.
Autors: Alvis Kavalieris

Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Piektdien grāmatu svētku ietvaros Talsos notika "Latvijas Avīzes" diskusija par tēmu "Mūžizglītība". Tajā piedalījās izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (LZS), Saeimas deputāti Dzintars Ābiķis (TP), Jānis Reirs ("JL") un Ina Druviete (pie frakcijām nepiederoša deputāte), kā arī Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca. Diskusiju vadīja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā preses sekretārs Ivars Bušmanis.

I. Bušmanis: – Vai arī jūs – augsti izglītoti cilvēki – turpināt mācīties un pilnveidoties?

T. Koķe: – Cilvēkam ir jāmācās visu mūžu neatkarīgi no iegūtā akadēmiskā grāda. Katra līdzdalība pasākumā ir mācīšanās. Esmu rakstījusi disertācijas, grāmatas un rakstus, taču lielākā mācīšanās ir dzīves pieredze, turklāt ne tikai mana, bet arī līdzcilvēku pieredze, kas ir vēl svarīgāka. Piemēram, šobrīd es mācos spēlēt futbolu, jo mans mazdēls trenējas šajā sporta veidā un brīvdienās mēs kopā skrienam pa laukumu. Man jābūt gan vārtu sargam, gan jāprot ķert un piespēlēt bumbu. Es nedrīkstu parādīt, ka esmu sliktāka par mazo ķiparu, jo arī viņš zina, ka esmu profesore, un to, ka dzīvē ir jātiecas pēc augstākā.

I. Šulca: – Atslēgvārdi mūžizglītībai slēpjas latviešu tautas parunā – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Proti, visu mūžu jāmācās, lai pilnveidotu sevi, iegūtu labu darbu un atalgojumu, no kā izriet arī labi dzīves apstākļi.

Iespēja 1991. gadā sākt strādāt Latvijas valsts pārvaldē man pavērās tāpēc, ka zināju svešvalodas un pratu strādāt ar datoru, taču šodien šīs divas iemaņas ir galvenās prasības darba tirgū un būtiskākās iemaņas pieaugušo izglītībā, lai atgrieztos darba tirgū un saglabātu konkurētspēju. Arī es aizvien turpinu mācīties.

J. Reirs: – Es uzskatu, ka mācību process ir nepieciešams visa mūža garumā. Darbs Saeimā nozīmē nemitīgu jaunu zināšanu apguvi. Piemēram, aizvien jauni likumi un to veidošana man, politiķim, prasa papildu zināšanas, bez kurām es nevarētu strādāt. Tādēļ, neraugoties uz to, ka esmu ieguvis augstāko izglītību ekonomikā, es iestājos universitātē doktorantūrā, lai studētu politoloģiju. Mēs visi nodarbojamies ar mūžizglītību, arī šī diskusija ir mūžizglītība. Ir vēl arī informālā izglītība, ko mēs gūstam katru dienu, piemēram, aizejot pie kaimiņa, kurš iegādājies jaunu virtuves iekārtu. Proti, cilvēkam ir divas iespējas – nodomāt, cik kaimiņam labi klājas, vai izmantot redzēto un pielietot savām vajadzībām.

Dz. Ābiķis: – Cilvēks nedrīkst domāt, ka ir visgudrākais, tieši šāda pašpārliecinātība noved pie negatīva rezultāta. Atceros, ka savulaik man parlamentā bija kolēģis Valdis Krisbergs, kurš teica: "Te nu mēs esam, mēs – 100 visgudrākās galvas!" Šī pārliecība viņam izmaksāja dārgi – trīs gadus cietumā. Lai pieņemtu pareizus lēmumus, cilvēkam ir jābūt godīgam un izglītotam, ar prasmi ieklausīties par sevi gudrākos speciālistos un galvenokārt sabiedrībā.

– Eiropas Savienība apstiprināja jaunu kvalifikācijas ietvara programmu, kas paredz, ka līdz 2010. gadam jāizstrādā sistēma, lai novērtētu cilvēku zināšanas kategorijās no viens līdz astoņi. Proti, pēc pamatizglītības diploma saņemšanas jaunietis iegūs pirmo punktu, savukārt pēc doktorantūras – astoto. Tātad cilvēkam, piemēram, ar vidusskolas izglītību vai bakalaura grādu, ir pēc kā tiekties, taču vai ir vērts mācīties arī pēc doktora grāda iegūšanas?

I. Druviete: – Grāmatu svētku dalībnieki noteikti vislabāk zina atbildi uz šo jautājumu, proti, astoņi vēl nav desmit, tādēļ ir pēc kā tiekties. Jebkura grāmata mūs bagātina, neatkarīgi no tā, vai tā ir zinātniska, izklaides vai cita žanra literatūra. Vēl jo vairāk ir jāmācās cilvēkam, kurš māca citus, mūsu sabiedrībā nav cilvēku, kuri mācās tik daudz, cik skolotāji, bērnudārzu audzinātāji, augstskolu pasniedzēji.

Cilvēku mēs skatām kā vienību darba tirgū, diemžēl Latvijā šāda attieksme ir populāra, par izglītības mērķi saskatot noderību darba tirgū. Protams, visiem ļaudīm jābūt paēdušiem un jādzīvo siltumā, tomēr cilvēks ir personība un nepietiek tikai ar labu darbu un teicamiem dzīves apstākļiem. Cilvēki vēlas realizēties kā individualitātes. Tādēļ mūžizglītību var iedalīt divās nozarēs – karjeras izaugsmi bagātinoša un sevi pilnveidojoša. Eiropas Savienības institūcijā ir skaidrotas pamatprasmes, piemēram, apgūt svešvalodas, lietot datoru, prast rēķināt un lietot pareizu valodu, taču ikvienam ir jābūt laimīgam un tieši to nodrošina mūžizglītība. Par to pārliecināties var, piemēram, tautas universitātēs, kur reizi mēnesī dažādu profesiju un vecuma pārstāvji sanāk pulkā, lai runātu par svarīgām un aktuālām tēmām. Viņi neiegūst diplomu, taču pilnveido sevi, tādējādi kļūstot par labākiem darbiniekiem vai priekšniekiem, ģimenes un sabiedrības locekļiem. Ja sabiedrība sapratīs, ka mūžizglītība ir nepieciešama nevis darba devējam vai kādam citam, bet katram pašam, tad viss izdosies. Nav nekā briesmīgāka par cilvēku, kurš apgalvo, ka visu zina un prot, tādēļ turpmāk nemācīsies. No tā, kā mēs spēsim sekot laikam un apgūt jaunas iemaņas, ir atkarīgs, kā veidosies jaunā paaudze.

Mērķis – izglītības pieejamība visiem

I. Druviete: – Nepietiek tikai ar nodrošinātām izglītības iespējām, ir jāmaina sabiedrības attieksme, un šajā jautājuma uzmanība jāvērš darba devējiem. Lauku reģionos dzīvo daudz izglītotu cilvēku, taču darba vietas tuvākajā apkaimē viņiem nav pieejamas.

I. Šulca: – Ir vairākas analoģijas, lai labāk saprastu mūžizglītības kontekstu. Proti, vieni apgalvo, ka mūžizglītība ir dzīves kvalitātes modelis, otri to uztver, kā investīcijas gan darbinieka, gan valsts konkurētspējā, citi uzskata, ka tas ir kvalitatīvas dzīves modelis, veiksmīga jaunība un vecumdienas. Tā visa ir mūžizglītība.

80 miljoni darbinieku 27 ES dalībvalstīs ir ar zemu kvalifikāciju. Turklāt aizvien pieaug to jauniešu skaits, kuri pamet skolu. Taču tieši skolā cilvēks iegūst pamatprasmes savai nākotnei. Tas ir liels risks, ja mēs neinvestēsim šodien izglītībā, tad nākotnē ieguldīsim analogu summu iekšlietu struktūrās. Vēl viens izaicinājums, ar ko saskaras ES dalībvalstis, ir novecojoša sabiedrība jeb darba tirgū samazinās jaunu cilvēku skaits. Darba devēji arī Latvijā ķeras pie ātrākā risinājuma, proti, algojot viesstrādniekus. Taču svešinieku ienākšana darba tirgū atstāj sekas gan uz mūsu valodu, gan kultūru, turklāt arī liela daļa imigrantu ir ar zemu kvalifikāciju.

ES nav vienotas politikas, tā neregulē valstu nacionālās izglītības sistēmas. Dalībvalstu ministri ir vienojušies par kopīgiem mērķiem, taču joprojām ir saglabājušās 27 nacionālās izglītības sistēmas un statusi. ES ir vairāki kritēriji mūžizglītībā: pirmkārt, politikas esamība, proti, vai valstī ir mūžizglītības stratēģija un aicinājums no vārdiem ķerties pie darbiem šim nolūkam piešķirot finansējumu. Otrkārt, pamatprasmes visiem, jo lielā daļā dalībvalstu rādītājs par jauniešiem, kuri priekšlaikus pamet skolu, ir ļoti augsts, vairākās dalībvalstīs statistika liecina, ka šādu jauniešu ir vairāk nekā 20 procenti. Arī statistika par situāciju Latvijā nav glaimojoša – katrs piektais jaunietis nepabeidz skolu. Tikmēr citur Eiropā noskaidrots, ka izglītības dokumentu nesaņem katrs sestais jaunietis. Tāpat svarīga ir skolotāju izglītošana. Piemēram, Latvijā vidējais pedagoga vecums ir 36 gadi. Pie tam skolotāji ir nemitīga izaicinājuma priekšā, jo prasības aizvien pieaug.

– Koķes kundze, lūdzu, turpiniet iesākto tēmu ne tikai kā ministre, bet arī pasniedzēja un sabiedrības locekle! Jūsu profesionālā darbība ir tieši pieaugušo izglītība. Vai, piemēram, rokdarbu pulciņš skaitās mūžizglītība?

T. Koķe: – Mans profesionālās dzīves saturs ir veidojies, domājot par to, kā katram cilvēkam maksimāli piekļūt izglītībai un gūt no tās rezultātu. Vispirms katrs bērns aug formālajā izglītībā – bērnudārzā, skolā, pēcāk augstskolā, par ko pēcāk saņem arī atbilstošu izglītības dokumentu. Taču bez formālās izglītības pastāv arī neformālā izglītība, un tā ir visāda. Piemēram, dažādu veidu kvalifikācijas celšana, ko organizē ne tikai augstskolās un mācību centros, bet arī darbavietās un citur. Neformālā izglītība visvairāk ir saistīta ar dziesmu, deju un daiļamatniecību. Piemēram, kad ieviesa pirmos bankomātus un cilvēki saņēma plastikas kartes, viņi neprata pirmajā reizē veikt operācijas ar šo ierīci. Taču novitātes ir mūsu ikdiena, tādēļ cilvēki ir iemācījušies gan izņemt naudu no bankomāta, gan veikt rēķinu apmaksu. Mūžizglītība nozīmē kā formālo, tā arī neformālo izglītību un mācīšanos ikdienā. Mūžizglītība šodien ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, nepārtraukti jārod jauni risinājumi un pieejas.

Agrāk cilvēki uzskatīja par normu būt darba ņēmējam, taču šodien mēs tveram idejas, ko kāds vēl nav paguvis realizēt, lai kļūtu par darba devēju un radītu jaunas darba vietas. Mainījusies ir arī skola, proti, agrāk tā cilvēkiem asociējās ar bērnību un jaunību, turpretim šodien skolā ienāk arī pieaugušie, tādējādi skolai radot sabiedrisku nozīmi.

Pēdējos gados Latvijā valsts sāk uzņemties lielāku atbildību mūžizglītībā. Valdība intensīvi strādā pie mūžizglītības organizēšanas, ir izstrādāti dokumenti un pamatnostādnes. Galvenais ir mūžizglītības pieejamība, lai cilvēks atrastu konsultantu iespējami tuvāk dzīvesvietai. Tālāk konsultants palīdzēs viņam izvēlēties sev interesējošo un nepieciešamo. Turklāt svarīgi ir apgūt tās iemaņas, kas ir nepieciešamas, lai piedāvājums sakristu ar pieprasījumu. Es domāju, ka Latvijai vairs nebūs tāda perioda finanšu līdzekļos, kā paredzēts līdz 2013. gadam. Piemēram, Kurzemē ir apmācīti 66 mūžizglītības koordinatori, turklāt mūžizglītībai šajā novadā ir atvēlēti vairāk nekā četri miljoni latu.

– Vai izglītība šodien tiešām dod priekšrocības?

I. Šulca: – Lai saglabātu izaugsmi, ir nepieciešama gudra tauta. Piemēram, statistika liecina, ka Igaunijā vīriešiem ar zemu kvalifikācijas līmeni dzīves ilgums ir par 14 gadiem mazāks nekā izglītotiem stiprā dzimuma pārstāvjiem. Sabiedrība vēlas, lai ekonomika attīstās, taču atkal par piemēru ir jāmin igauņi, kuri ir aprēķinājuši – lai saglabātu ekonomikas izaugsmes dinamiku, 2020. gadā valstī būs nepieciešami vēl 40 tūkstoši darbaroku. Kāds ir risinājums? Migranti, viņu apmācība? Baltijas valstis ir visnovecojošākā tauta Eiropā. Tieši tādēļ mūžizglītībai ir liela nozīme, tā ir nepieciešama, lai darba tirgū atgrieztu cilvēkus vecumā no 55 līdz 65 gadiem. Arī Lietuvā ir veikti pētījumi, kas apliecina, ka liela daļa šā vecuma ļaužu vēlas atgriezties darba tirgū, taču ar nosacījumu, ja viņiem piedāvās kvalifikācijas celšanas iespējas.

Dz. Ābiķis: – Šodien vislabāk klājas izglītotiem cilvēkiem. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka no 1700. līdz 1900. gadam pasaulē informācijas apjoms ir pieaudzis divas

reizes.

.Dz. Ābiķis: – Savukārt pēc 2000. gada šis apjoms dubultojas 60 līdz 70 dienu laikā. Latvijā ir zema dzimstība, kas kaitē darba tirgum, turklāt citur Eiropā atalgojums ir augstāks, tādēļ mūsu darbaspēks dodas turp. Šo situāciju var risināt tikai ar ražīgu darbu, taču auglīgu darbu var īstenot tikai izglītots ražotājs. Tam traucē pagātnes mantojums jeb kalpu filozofija, kad cilvēki strādāja ar domu kalpot citam, nevis radīt savus uzņēmumus un jaunas darba vietas. Tāpat kaitē reģionālās atšķirības, proti, lauku reģionos ir sarežģītāk atrast izglītības iespējas un darbu. Arī sliktas valsts valodas zināšanas degradē darba tirgu. Raugoties uz šī brīža situāciju, varu droši apgalvot, ka izdzīvos izglītotākais.

No zāles: – Agrāk, ja kāds skolēns neieradās skolā, skolotājs nekavējoties devās uz mājām, lai noskaidrotu iemeslus. Taču šodien skolēnu skaits, kuri neapmeklē skolu, ir ļoti liels. Pašvaldībām šobrīd tiek uzgrūstas prasības rūpēties par šiem skolēniem un ģimenēm, mums ir sociālais dienests un bāriņtiesa, taču katrai ģimenei izstāvēt klāt nevar. Tie, kuri aiziet no skolas neizglītoti, pēcāk rada bērnus un zemu izglītību pieņem par normu. Atbildība pirmkārt ir ģimenei. Tikai pašvaldības nespēj šo problēmu atrisināt.

T. Koķe: – Tā ir dalīta atbildība katram, sākumā tēvam un mātei, jo vispirms viņiem ir jādomā, par ko izaugs viņu atvase. Taču, ja ģimene parūpējas, lai bērns nonāktu skolā, tad kā skolai, tā arī pašvaldībai ir jāuzņemas atbildība par to, lai bērns saprastu mācību vielu un vēlētos izglītoties. Katram bērnam ir dažādas spējas, tādēļ mums ir jādažādo izglītības programmas. Nav noslēpums, ka nesekmība ar katru gadu pieaug, šī situācija ir jārisina, un ministrija pie šī jautājuma strādā. Agrāk, lai atstātu bērnu uz otru gadu, bija nepieciešama vecāku atļauja. Tāpat no klases uz klasi varēja pāriet ar četrām nesekmīgām atzīmēm. Šodien ir ieviesti krietni bargāki nosacījumi. Bērniem ir jāsaprot, ka mācīšanās nav viegla un tā nav iespējama bez piepūles, jo pēcāk dzīve arī radīs neskaitāmus izaicinājumus un pārbaudījumus. Tātad atbildīgi ir visi, gan ģimene, gan pašvaldība un valsts.

Jāpārdomā izglītības programmas

No zāles: – Tiekoties ar cilvēkiem pirms pieciem un desmit gadiem, bija aktuāls jautājums par Latvijas vēsturi. Taču šodien man kā skolotājai netīk sistēma, kas paredz literatūras un kultūras vēstures apguves tendenci uzsvaru likt pasaules literatūrā, attālinoties no latviešu literatūras un vēstures. Tāpat es viennozīmīgi neatbalstu ierosinājumu vidusskolēniem no četrām literatūras stundām atstāt tikai divas. Jaunā paaudze ir nelasoša, lielākoties jaunatne lasa tikai obligāto literatūru. Tas ir risks, jo literatūra un vēsture ir mūsu inteliģence.

Dz. Ābiķis: – Es piekrītu šim viedoklim. Savulaik, strādādams par ģeogrāfijas skolotāju, es uzrakstīju nelielu mācību grāmatu par Latvijas ģeogrāfiju. Šīs vērtības ir ārkārtīgi svarīgas. Latvijas vēsturi šodien skolās māca, taču ir jāliek vēl lielāks uzsvars šim priekšmetam. Taču grēko arī vecāki, īpaši labi situēti ļaudis, proti, esmu vairākkārt runājis ar jauniešiem, kuri stāsta par piedzīvojumiem tuvākās un tālākās zemēs, taču vaicāti, vai ir apceļojuši, piemēram, Latgali vai Vidzemi, viņi atbild, ka ne. Tas ir absurds, jo jaunietim vispirms ir jāapgūst savas zemes kultūra un dabas dažādība.

T. Koķe: – Ja mēs šodien vaicājam skolēniem un viņu vecākiem, kāpēc ir vajadzīgas zināšanas, tad maz ir atbilžu, ka skola palīdz izaugt par krietniem cilvēkiem. Lielākoties motivācija ir izglītība, kas nodrošina karjeru un labu atalgojumu. Protams, tas ir nepieciešams, un šajā situācijā nav vainīgo, jo tādi ir apstākļi, taču mums ir jāsaprot, ka izglītība pirmkārt mūs bagātina.

I. Bušmanis: – Es atceros kāda uzņēmēja stāstu, kurš meklēja šoferi. Bija divi pretendenti – viens izglītots, otrs bez vidusskolas diploma. Izvēlējās izglītoto. Es vaicāju, kāpēc šāda izvēle, un uzņēmējs man paskaidroja, ka svarīgi, lai šoferis saprastu, ka viņš ir atbildīgs par tiem cilvēkiem, kuri sēstas automašīnā.

J. Reirs: – Valstij ir jāsāk sakārtoties no augšas. Piemēram, teritoriālā reforma ir absurds, kas pārvilks krustu tam, kas ir iesākts. Kā mēs varam runāt par atbildību ģimenē, ja Izglītības un zinātnes ministrija prezentē valdībā ieceri slēgt 150 skolas valstī, to pamatojot ar dažādiem iemesliem, taču tajā pašā nedēļā valdība noslēdz līgumu par bibliotēkas celtniecību! Sabiedrība redz, kas notiek politikā, un tā ir ķēdes reakcija, kas skar arī ģimeni. Piemēram, manam dēlam skolā nepadevās matemātika. Tobrīd domāju, ka, būdams ekonomists, varēšu palīdzēt, taču, apskatījis uzdevumus, nespēju rast atbildes, jo mācību viela ir pārlieku sarežģīta. Kā tad vecāki lai palīdz saviem bērniem? Programmas ir tendētas tikai uz labākajiem skolēniem, taču daudziem atliek algot privātskolotājus, lai apgūtu mācību vielu. Šī situācija ir kā smilšu kraušana ar ekskavatoru mašīnā, kas jau ir aizbraukusi – Izglītības un zinātnes ministrija ziņo par investīcijām izglītībā, taču tās nav sasniegušas mērķi.

T. Koķe: – Ministrija nedz atver, nedz slēdz skolas, to dara pašvaldības, vadoties pēc audzēkņu skaita un citiem faktoriem. Ja skolēnu nav un no trim klasēm nevar nokomplektēt pat vienu, tad citas izejas nav. Taču mēs izstrādāsim modeli, kā organizēt pārvaldību.

– Kādi speciālisti Latvijai ir nepieciešami? Esmu uzņēmējs, taču ikdienā sastopos ar speciālistu trūkumu. Latvija ir nostājusies to valstu pusē, kuras ir bagātas, taču bagātība ir iespējama tikai ar augstām tehnoloģijām. Šobrīd es dzirdu tikai to, ka tiek slēgtas ražotnes un samazināts darba vietu skaits. Tāpat jūs plaši runājat par izglītību, kas bagātina personību, taču valstī trūkst speciālistu amatniecībā. Kā valsts plāno attīstīties? Ko mēs piedāvāsim Eiropai? Agrāk, absolvējot skolu, bija noteikts izglītības standarts par apgūtajām prasmēm. Šodien es sastopos ar darbiniekiem, kuri neprot rakstīt. Viņi nemāk uzrakstīt paskaidrojumu un noformulēt savu domu, nerunājot par rokrakstu, Jā, viņi savā specialitātē ir zinoši, taču skolā viņiem nav iemācīts domāt.

T. Koķe: – Šī pieredze tiešām atspoguļo realitāti Latvijā. Taču jau vairākus gadus valstī ir pieņemts nacionālās attīstības plāns, kas nosaka valsts mērķus. Latvija virzās pretim labklājībai un nacionāli drošai, izglītotai sabiedrībai, taču izglītība nav vienas dienas darbs, tās uzlabošanai ir nepieciešams laiks Šobrīd valstī ir akcents uz dabas zinātnēm, skolās uzlabojam dabas zinību mācību klases, augstskolās šajās zinātnē ir lielāks valsts finansēto studiju vietu skaits. Tomēr cilvēks nesastāv tikai no zināšanām tehniskajās vai dabas zinātnēs. Protams, viņam gan jāprot izteikt savu domu, gan jāzina vēsture. Agrāk skolēni varēja brīvi izvēlēties, kurus mācību priekšmetus viņi apgūs, taču šī sistēma sevi neattaisnoja, un šodien jaunatnei ir jāmācās visi priekšmeti, vai viņi to vēlas vai ne. Arī šodien ir noteikti standarti un skolēniem, lai iegūtu atestātu, jākārto centralizētie eksāmeni. Valsts strādā pie ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, šim nolūkam ir izveidota arī darba grupa, kuras locekļi dodas uz reģioniem, lai diskutētu par svarīgām tēmām. Es uzskatu, ka sabiedrībai arvien vairāk ir jāprecizē kritēriji pedagogu darbā. Vispirms ir jānodrošina izglītības kvalitāte un tikai pēcāk var runāt par lielāku atalgojumu.



Atpakaļ